"Untitled" by Interpol

čau!
nosaukumā rakstu dziesmu, jo pašlaik to klausos un uznāca baigais iekāriens kko uzskribelēt šeit. paklausies tu arī! ;)

šodien, braucot autobusā, novēroju visai interesantu skatu. nu labi, lielākajai daļai tas drošvien neliktos nekas īpašs, bet man dīvainā kārtā tas lika aizdomāties. tātad - man blakus esošajā rindā sēdēja māte ar bērnu ratiņiem priekšā (ziniet, kad sanāk braukt ar vecajiem rīgas satiksmes busiem, tad tur, iekāpjot pa vidējām durvīm un pagriežoties pa kreisi ir divas sēdvietas, kurām priekšā ir neliels laukumiņš, lūk tur viņa sēdēja (jā, es gribu, lai tu precīzi iedomājies to skatu (ā, starp citu, jācer, ka nepārkāpju pieklājības normas uzrunājot tevi uz tu) ) ) ups, baigi daudz iekavas sanāca. anyway, tātad tā nu viņa tur sēdēja ar savu apmēram gadu veco bērnu. labi, īstenībā man nav pilnīgi nekādas nojausmas cik tam bērnam varēja būt gadu, bet neizklausījās, ka viņš vēl sakarīgi runātu, tpc pieņēmu sekojošo. nebūtu jau gan brīnums, ja es kļūdītos, ņemot vērā to, ka mans mātes instinkts ir tuvu 0.
ok, atgriežos pie temata. tātad, tas bērns sēdēja ratiņos un ik pa laikam viņa mamma iedeva viņam pa maizes kumosiņam, ko mazulis gardi notiesāja. šajā brīdī tu drošvien domā - 'wtf, ko viņa te ellē vārās par kkādu autobusa bēbi? totāls bezsakars' un iespējams tev ir pilnīga taisnība, bet, pēc apmēram 5 minūšu blenšanas uz iepriekšminēto bēbi, atčuhņījos - bāc, viņam taču ir tik vienkārša dzīve! visu, ko viņam vajag, iespējams skaidri un saprotami nolasīt no viņa mazās sejiņas, kurā vienk perfekti bija redzama viņa reakcija. viņam atlika mazliet saviebties un māte noglāstīja viņa galvu, viņš pastiepa rociņu un viņam pasniedza pudelīti. (nu ok, tgd tu drošvien saproti par ko es runāju, neizplūdīšu daudz vairs tēlainajos tekstos)
gadiem ejot, cilvēki arvien vairāk sāk slēpt savas emocijas un reakcijas uz lietām, un jo vecāks cilvēks, jo grūtāk paliek nolasīt to, ko viņš grib, viņa sejā. ja vien laiks neliktu mums pārvērst savas sejas bezemociju maskās... (ak es mazā filozofe) labi, es nesaku, ka tgd mums katram ir jāsēž autobusā un plati jāsmaida vai jāviebjās par visu, kas notiek apkārt, tas būtu mazliet dīvaini.. lai neteiktu vairāk. bet būtu taču jauki, ja mēs kļūtu patiesāki un censtos tik ļoti neslēpt to, ko patiesībā domājam. varbūt tad dzīve atkal varētu kaut mazliet līdzināties tai vienkāršībai, kas ar mums bija dzīves pirmajos gados.

labi, es jūtu, ka esmu aizrunājusies. ceru, ka arī tev bija jauka diena un varbūt pat tikpat filozofisks brauciens autobusā. ;)
atā.