duplicity

yo, bičēz! esmu atpakaļ.
nu labi, vispār varētu domāt, ka pēc 3 mēnešu prombūtnes es būšu pieklājīgāka vai vismaz atvainošos.. bet zini ko? neatvainošos vis, jo nedomāju, ka kādu būtu ļoti satraukusi mana interneta nepiesārņošana ar savām domām. īstenībā.. man vnk nebija ko jums/tev/pasaulei teikt. drūmais rudens kaut kā pilnīgi nospieda jebkādu vēlmi kaut ko šeit rakstīt, bet hey - ārā ir awesome sniegs un viss atkal ir forši! (jā, man patīk ziema un sucks for you, ja tev nepatīk)
nav gan tā, ka es būtu daudz paspējusi to sniegu izbaudīt - pēdējās 3 dienas esmu spiesta sēdēt četrās sienās (patrakas ballēšanās rezultāts) ar prātam neaptveramu daudzumu kabatlakatiņu, dažiem litriem siltas tējas, seriāliem un dažreiz vakaros arī pokeru feisbukā (interesanta štellīte vispār, ja nav, kur likt laiku - iesaku pamēģināt). ar visu šo brīvo laiku ir sanācis arī vairāk pasēdēt tādos protālos kā draugiem.lv un šeit nu mēs esam nonākuši līdz iemeslam kāpēc vispār izlēmu šovakar te kaut ko uzrakstīt:
es tiešām nesaprotu, kas cilvēkiem vainas? (nu ok, šis gan vairāk attiecās uz meitenēm, jo zēni šķiet savāktāki šajā jomā) nu kāāpēēc katrā sasodītajā galerijā ir jāraksta šitie:

"ak dievs, cik tu esi skaista saulīte"

          "nē, tu!" 

"nē, tu pati tāda!" 

"nu labi, mēs abas esam debešķīgi skaistas saulītes!" 

"buč buč"

komentāri?!? nu kurš cilvēks ar IQ virs 10 punktiem pie pilna saprāta spētu ko tādu rakstīt/lasīt? un lai cik ļoti man neriebtos šie komentāri, šai tortei vēl ir ķirsītis - tas, ka īstenībā tai pirmajai saulītei tā otrā krīt uz nerviem un pie pirmās izdevības viņa viņu noliek trīsstāvīgiem vārdiem.
tas ir vnk apbrīnojami cik cilvēki spēj būt divkosīgi un liekulīgi (te gan es domāju divkosību un liekulību vispār, tie drausmīgi komentāri vēl nav tās briesmīgākās izpausmes) kāpēc pūlēties, brutāli sakot, ielīst tai saulītei dibenā, ja tev viņa riebjas? nu daudz vienkāršāk taču ir vnk netērēt savu laiku un nerakstīt to komentāru, kas liek manām acīm asiņot. vienīgais iesmesls, kas nāk prātā, domājot par to, kāpēc kaut kas tāds būtu jādara, ir izmantošana. bet tādā gadījumā tas nežēlīgi nožēlojami. ja tu esi nolēmis to cilvēku izmantot, tad varētu vismaz parūpēties par to, ka tavus nodomus neviens neuzzina a.k.a. nenolikt viņu aiz muguras visiem redzot/dzirdot. nu vai arī, protams, tu varētu vnk beigt būt pakaļa un pats sākt kaut ko darīt, nevis savu mērķu sasniegšanā izmantot citus! ;)
ehh, derētu tā kā beigt uz tādas pozitīvākas nots, souī te būs dziesma kas pēdējās 3 dienas, nav pametusi manu galvu. enjoy!
c ya soon, bičēz!

pain is there for a reason

labvakar!
jā, labvakar, jo vēl ir netipiski agrs šim blogam, bet tajā pašā laikā arī supervēls, jo johaidī, es slinkā maita neesmu te veselu mēnesi piesēdusies klāt, kaut arī vajadzētu. oi kā vajadzētu. man ir sakrājies tik daudz ko teikt, bet visu laikam tomēr nevarēs spļaut ārā, jo kā izrādās, kāds šito ārprātu arī laiku pa laikam palasa.
bet labi. first things first.
kas ellē ir ar to apkārt valdošo optimismu!? bļāviens, jūs cilvēki sisti esat? (jā, tu nekļūdies. šis būs dusmīgi pesimistiskais blogs, jo man šobrīd besīgs garstāvoklis un gribās parakstīt. tas ir iemesls, kā dēļ tavas jaukās ačteles tgd cieš! a man pofig) par ko tieši būtu tgd jābūt pozitīvi noskaņotam!? 1kārt, ir septembris. ir sasodīts septembris, kas nozīmē, ka tūlīt būs tumšs, auksts un pretīgs, un man jau tgd ir problēmas izdomāt, ko vilkt mugurā, ejot laukā no mājas. 2kārt, ir pēdējais gads, kas nozīmē to, ka vajadzētu izdomāt, ko es ellē gribu iesākt ar savu dzīvi un tas, ka visi skolotāji cenšas tevi atrunāt no eksāmenu likšanas, jo redz tas bojājot reitingu, diez ko nepalīdz. gāārš. ko man varbūt tgd iet par sētnieku strādāt, lai tas viņu sasodīto reitingu nesabojā!? fak viņus, fak skolu, un vispār fak visu pasauli! jess, esmu atguvusi savu depresīvo, nikno es. likās jau, ka kkas nav kārtībā.
āh, un 3kārt.. 3kārt es esmu sasodīti apjukusi. es atkal nezinu, ko es gribu un tas kā vienmēr baigi traucē dzīvot. uztveru daudz par nopietnu to, kam nevajadzētu pievērst īpašu uzmanību un ignorēju to, kas ir svarīgs. fak šito arī!
un vēl fak vēlēšanas, fak politiķus, fak Šleseru (jo viņš nav politiķis, viņš ir ar IQ 4(jo tā teica Dainis)) fak csdd, jo man tur nākamnedēļ jāiet braukt, bet viņi ir fakeri un gan jau visu sačakarēs. un runājot par satiksmi, fak autobusa šoferus! tie ar ir sasodīti fakeri. tas taču nav normāli, ka man ar savu sasodīto bronhītu ir baisā tempā jāskrien uz nolādētu autobusu rīta agrumā, lai tad, kad es būšu 1,5 metru attālumā, viņš aiztaisītu durvis un aizbrauktu! nu fakeris, ko lai citu saka. es tur čut ne nomiru, a tam fakerim ne silts ne auksts. un ķirsītis uz tortes visā šajā pasākumā ir tas, ka vakarrīt kaut kādai čiksei atlika tikai nepieturā pavicināt roku un tas fakeris apstājās un ielaida viņu, neskatoties uz to, ka viņš noštopē visu ceļu un padirš zaļo gaismo. un vispār, ja jau es reiz sāku, tad fak arī bronhītu, jo tas maita mani jau 2 nedēļas nelaiž vaļā. vrb no tā mans niknumiņš sakrājies.
labi, esmu pietiekoši daudz pateikusi fak, tgd varu kopties prom.
atā!

p.s. piedod par niknumiņu. dažreiz gadās. tagad tu esi pelnījis foršu dziesmiņu!

but if you never try, you`ll never know

labrīt/labvakar/čau! (velnsviņuzina kā lai 2os naktī sasveicinās)

 kā tev iet? kas jauns? 

labi, pietiks runāt par tevi, parunāsim par mani. 

 uzdūros tikko kādam ļoti pazīstamam tekstam kādā blogā (es te varētu taisīt reklāmu un tml, bet kas zin, moš sanāks autortiesību pārkāpums, hah)

es gribu viņu, un kāā vēl, vakar naktī sapratu to, bet no rīta apklusināju ar domām, ka man nespīd, nē.

 diezgan populārs teksts, vismaz manā galviņā, uz ko normālā gadījumā ģenerējas atbilde "nē, beidz. cerība ir vienmēr!" "vajag taču mēģināt" "mēģināts nav zaudēts" un tā tālāk un tā joprojām, jo patīkamāk taču ir sevi (vai draudzeni) iedrošināt nenokārt degunu. kuram gan patīk nospiedošais pesimisms? (labi, vispār es esmu pesimisma piekritēja.) bet godīgi sakot, dažreiz taču ir labāk nemēģināt! jo, lai cik ļoti dažiem negribētos to atzīt, nez kāpēc lielākajā daļā šādu gadījumu (a moš man vnk neveicas un tā gadās tikai man) mēģināts ir zaudēts un tu esi sevi pataisījis par muļķi gan pats savā, gan visu citu priekšā. nē, nē. es nesaku, ka tgd visiem vajadzētu padoties un neko vairs nemēģināt. iespējams šis vairāk attiecināms uz  cilvēku savstarpējām attiecībām nevis, piemēram, (ok, te tu vari izdomāt pats kko, es gribēju te ierakstīt smieklīgu metaforu, lai tu varētu papriecāties par manu superīgo humoriņu, bet izrādās, ka man pusdivos no rīta/naktī sevišķi nevedas domāšana) vārdu sakot, "to make someone like you is pretty damn hard" (es atvainojos, es nemāku to latviski sakarīgi pateikt). 

 un voilā (piedod, ja tu māki rakstīt franciski) esmu nonākusi līdz šitā sūda (jo let`s face it, nekā citādi jau šito nevar nosaukt) morālei - pirms spiedies kādam virsū, padomā divreiz - moš labāk nevajag? - un ej apēd jogurtu, it`s good for you. 

 ā, un vēl izskatās, ka es par daudz lietoju iekavas. oh well.. paklausies The Offspring - Stuff Is Messed Up šiten un tev būs pofig par manām iekavām. un vispār arī visu citu. 

labi, es eju gulēt (sen jau bija laiks)

haha, atkal iekavas. 

ar labu nakti!

p.s. ja tu tiki līdz šejienei, tu esi absolūts malacis un arī biš vājprātīgs, i must say, jo normāls cilvēks diezin vai pārciestu tādu nakts murgojumu, tāpēc uzsit sev uz pleca un paklausies arī šito 

radošā antikrīze

topi sveicināts, mans bērns! (hahah, labi es pārspīlēju)
nolēmu izmantot to mirkli, kad manī beidzot atkal kūsā radošums un ieskribelēt te kaut ko, lai tev ir ko palasīties. kaut gan kas zin, varbūt tas nemaz nav radošums un es vnk eju sviestā. nebūtu jau nekāds brīnums, pirms dažām dienām (vai tiešām jau 2?) ārdījos kā negudra. jāā, es biju Positivusā, klausīties/skatīties (un protams krist blakusesošajiem cilvēkiem uz nerviem ar pārlieku daudzu vārdu zināšanu) Muse. "Šķēru Māsas" ar sanāca redzēt, kas patīkami pārsteidza, bet Muse.. aktudieniņās, cilvēk! vai kaut kas labāks maz ir iespējams!? (nemaz neatbildi, šitas ir muļķīgs retoriskais jautājums) ir pagājušas jau 2 dienas kopš pēc pamatīgas Knights of Cydonia nodārdināšanas Muse pameta skatuvi, bet man vēl aizvien visa viņu setliste jaucas pa galvu un vairs nav iespējams aiziet gulēt atkal nenoklausoties Cave. tas tik bija koncerts! atļaušos pat teikt, ka viens no labākajiem manā dzīvē (un nē, nav tā, ka es visu dzīvi būtu tikai uz R. Paulu skatījusies (neesmu apzināti uz viņu vispār skatījusies, ja nu kas))
labi, pietiks vārīties par Muse, (kgan gribās vēl fiksi piebilst to, ka ļoti gribējās Stockholm Syndrome un Citizen Erased dzirdēt, ar kuriem mjūzi mūs diemžēl apdalīja :/ ) jo, ja tu tur biji, tad noteikti saproti, ko es te cenšos pateikt, bet ja nē, tad nevēlos bērt tev sāli brūces, drošvien nožēlo jau pietiekami. ;)
ā, starp citu, kāpēc tad es nolēmu, ka šobrīd no manis kūsā radošums? vārdu sakot, (vai vispār vairākus) izdomāju, ka varbūt beidzot jāpiereģistrējas tajā čivinātavā, kaut vai vien tāpēc, ka tur ir šis jaukais/foršais/visādi citādi labais/bet vispār baigi smieklīgais cilvēks --> http://twitter.com/Lord_Voldemort7
nu vai nav feini? :) bet nu jā. šeit sākās problēmas, jo acīmredzot man izdomāt jūzerneimu ir kaut kas apmēram tikpat neiespējams kā nosist odu, neatstājot uz sienas pļecku. man jau ir sasodīti 8 varianti, no kuriem nav iespējams izvēlēties. varbūt tev ir kāda satriecoši laba ideja? droši drīksti atstāt to komentāros, kas zin, varbūt atrisināsi manas šausmīgās problēmas. :P
ok, es lkm beidzot likšu punktu. noslēgumam gribējās te ielikt kādu bildīti ar mjūziem, bet šitā blogera opcija man vēl tikpat sveša kā morzas kods.
uz redzīti!

p.s. šausmīgi atvainojos, ja tu esi no tiem ļautiņiem, kam par mjūziem ne silts ne auksts... vai pat sliktāk.

"Untitled" by Interpol

čau!
nosaukumā rakstu dziesmu, jo pašlaik to klausos un uznāca baigais iekāriens kko uzskribelēt šeit. paklausies tu arī! ;)

šodien, braucot autobusā, novēroju visai interesantu skatu. nu labi, lielākajai daļai tas drošvien neliktos nekas īpašs, bet man dīvainā kārtā tas lika aizdomāties. tātad - man blakus esošajā rindā sēdēja māte ar bērnu ratiņiem priekšā (ziniet, kad sanāk braukt ar vecajiem rīgas satiksmes busiem, tad tur, iekāpjot pa vidējām durvīm un pagriežoties pa kreisi ir divas sēdvietas, kurām priekšā ir neliels laukumiņš, lūk tur viņa sēdēja (jā, es gribu, lai tu precīzi iedomājies to skatu (ā, starp citu, jācer, ka nepārkāpju pieklājības normas uzrunājot tevi uz tu) ) ) ups, baigi daudz iekavas sanāca. anyway, tātad tā nu viņa tur sēdēja ar savu apmēram gadu veco bērnu. labi, īstenībā man nav pilnīgi nekādas nojausmas cik tam bērnam varēja būt gadu, bet neizklausījās, ka viņš vēl sakarīgi runātu, tpc pieņēmu sekojošo. nebūtu jau gan brīnums, ja es kļūdītos, ņemot vērā to, ka mans mātes instinkts ir tuvu 0.
ok, atgriežos pie temata. tātad, tas bērns sēdēja ratiņos un ik pa laikam viņa mamma iedeva viņam pa maizes kumosiņam, ko mazulis gardi notiesāja. šajā brīdī tu drošvien domā - 'wtf, ko viņa te ellē vārās par kkādu autobusa bēbi? totāls bezsakars' un iespējams tev ir pilnīga taisnība, bet, pēc apmēram 5 minūšu blenšanas uz iepriekšminēto bēbi, atčuhņījos - bāc, viņam taču ir tik vienkārša dzīve! visu, ko viņam vajag, iespējams skaidri un saprotami nolasīt no viņa mazās sejiņas, kurā vienk perfekti bija redzama viņa reakcija. viņam atlika mazliet saviebties un māte noglāstīja viņa galvu, viņš pastiepa rociņu un viņam pasniedza pudelīti. (nu ok, tgd tu drošvien saproti par ko es runāju, neizplūdīšu daudz vairs tēlainajos tekstos)
gadiem ejot, cilvēki arvien vairāk sāk slēpt savas emocijas un reakcijas uz lietām, un jo vecāks cilvēks, jo grūtāk paliek nolasīt to, ko viņš grib, viņa sejā. ja vien laiks neliktu mums pārvērst savas sejas bezemociju maskās... (ak es mazā filozofe) labi, es nesaku, ka tgd mums katram ir jāsēž autobusā un plati jāsmaida vai jāviebjās par visu, kas notiek apkārt, tas būtu mazliet dīvaini.. lai neteiktu vairāk. bet būtu taču jauki, ja mēs kļūtu patiesāki un censtos tik ļoti neslēpt to, ko patiesībā domājam. varbūt tad dzīve atkal varētu kaut mazliet līdzināties tai vienkāršībai, kas ar mums bija dzīves pirmajos gados.

labi, es jūtu, ka esmu aizrunājusies. ceru, ka arī tev bija jauka diena un varbūt pat tikpat filozofisks brauciens autobusā. ;)
atā.

i started out with nothing and i`ve still got most of it left

nu ko, izskatās, ka es to beidzot būšu izdarījusi. tā kā man nav pilnīgi nekādas nojausmas vai jums, mīļie cilvēki, (kas acīmredzot ir izrakājušies pa visām interneta miskastēm un uzdūrušies manai parodijai par blogu) rādās, kad šitais pasākums ticis izveidots, varu paskaidrot, ka šo vietni, skolas vajadzību spiesta, atvēru jau 2009. gada septembrī. tiesa, mana garlaikotība tikai tagad ir sasniegusi vajadzīgo līmeni, lai es ķertos pie tāda drastiska instrumenta kā bloga rakstīšanas. nu labi, es varbūt mazliet pārspīlēju - tik garlaicīgi man vēl nav. :) iespējams pie vainas šai manai interneta aktivitātei ir draudzenes apņemšanās sākt čivināt, a.k.a piereģistrēties twitter.com un tā kā uz tādu soli es vēl savu principu dēļ neesmu gatava, nolēmu izmantot jau izveidoto blogu un piesārņot internetu šādā veidā. 

labi, negribu tevi, lasītāj, galīgi nomocīt jau pirmajā reizē + jāatstāj taču vēl kāds cerību stariņš par to, ka viss šis nebūs pilnīga izgāšanās un laika šķiešana.
 

uz drīzu tikšanos!