pirmdiena, 2011. gada 21. februāris

a new low

es nezinu, vai ir jēga te baigi sveicināties, tāpēc es vnk sākšu.
cilvēki mūždien sūdzas par to, ka sliktāk vairs nevarētu justies un, ka viss ir tik šausmīgi briesmīgi un briesmīgāk vairs nevar būt un vispār armagedons ir sūds salīdzinājumā ar to, kas viņiem ir jāpārdzīvo. un te nu man rodas jautājums, kā tieši tu vari zināt, ka esi sasniedzis to robežu, kad sliktāk tiešām vairs nevar būt? pašai jāatzīst, ka ik pa brīdim gadās kaut ko tamlīdzīgu sajust, bet es nez kāpēc vienmēr kļūdos, jo tā robeža ar katru reizi kaut kādā mistiskā veidā pārbīdās arvien tālāk un tālāk un lielākajā daļā gadījumu pierādās vecā labā dzīves patiesība, ka tiešām var būt sliktāk un tu vēl neesi pašā mucas dibenā. tas vēl tikai tuvojas. smaidi, rīt būs sliktāk!
godīgi sakot, man ir visai grūti iedomāties situāciju, kurai nevar pielāgot šo.. ēē.. atziņu. ja nu vienīgi tad, ja tu esi visu sačakarējis tiktāl, ka tevis dēļ uzsprāgs zemeslode un cilvēce izmirs.. bet hey, arī šim mākonim ir zelta maliņa, jo vismaz tad visums būs tīrāka vieta. (think green!)
var jau būt, ka šo visu var saukt par ieteikumu neņemt visu tik ļoti pie sirds un līdz ar to arī par dīvaina paveida optimismu. bet tas ne mazākajā mērā nav optimisms, es neesmu optimiste. man vienkārši besī, ka cilvēki sūdzas. un varbūt tas ir necilvēcīgi, jo dažreiz vajag pasūdzēties un no tā varbūt paliek labāk, bet sūdzēšanās neko nemaina. pilnīgi neko! doing things changes things!
uz šīs Hausa citāta nots arī varētu beigt. normāli es tgd atvadītos, bet hey, ja jau nesveicinājos, tad kpc pūlēties?
paldies par uzmanību!

otrdiena, 2010. gada 7. decembris

duplicity

yo, bičēz! esmu atpakaļ.
nu labi, vispār varētu domāt, ka pēc 3 mēnešu prombūtnes es būšu pieklājīgāka vai vismaz atvainošos.. bet zini ko? neatvainošos vis, jo nedomāju, ka kādu būtu ļoti satraukusi mana interneta nepiesārņošana ar savām domām. īstenībā.. man vnk nebija ko jums/tev/pasaulei teikt. drūmais rudens kaut kā pilnīgi nospieda jebkādu vēlmi kaut ko šeit rakstīt, bet hey - ārā ir awesome sniegs un viss atkal ir forši! (jā, man patīk ziema un sucks for you, ja tev nepatīk)
nav gan tā, ka es būtu daudz paspējusi to sniegu izbaudīt - pēdējās 3 dienas esmu spiesta sēdēt četrās sienās (patrakas ballēšanās rezultāts) ar prātam neaptveramu daudzumu kabatlakatiņu, dažiem litriem siltas tējas, seriāliem un dažreiz vakaros arī pokeru feisbukā (interesanta štellīte vispār, ja nav, kur likt laiku - iesaku pamēģināt). ar visu šo brīvo laiku ir sanācis arī vairāk pasēdēt tādos protālos kā draugiem.lv un šeit nu mēs esam nonākuši līdz iemeslam kāpēc vispār izlēmu šovakar te kaut ko uzrakstīt:
es tiešām nesaprotu, kas cilvēkiem vainas? (nu ok, šis gan vairāk attiecās uz meitenēm, jo zēni šķiet savāktāki šajā jomā) nu kāāpēēc katrā sasodītajā galerijā ir jāraksta šitie:
"ak dievs, cik tu esi skaista saulīte"
          "nē, tu!" 
"nē, tu pati tāda!" 
"nu labi, mēs abas esam debešķīgi skaistas saulītes!" 
"buč buč"
komentāri?!? nu kurš cilvēks ar IQ virs 10 punktiem pie pilna saprāta spētu ko tādu rakstīt/lasīt? un lai cik ļoti man neriebtos šie komentāri, šai tortei vēl ir ķirsītis - tas, ka īstenībā tai pirmajai saulītei tā otrā krīt uz nerviem un pie pirmās izdevības viņa viņu noliek trīsstāvīgiem vārdiem.
tas ir vnk apbrīnojami cik cilvēki spēj būt divkosīgi un liekulīgi (te gan es domāju divkosību un liekulību vispār, tie drausmīgi komentāri vēl nav tās briesmīgākās izpausmes) kāpēc pūlēties, brutāli sakot, ielīst tai saulītei dibenā, ja tev viņa riebjas? nu daudz vienkāršāk taču ir vnk netērēt savu laiku un nerakstīt to komentāru, kas liek manām acīm asiņot. vienīgais iesmesls, kas nāk prātā, domājot par to, kāpēc kaut kas tāds būtu jādara, ir izmantošana. bet tādā gadījumā tas nežēlīgi nožēlojami. ja tu esi nolēmis to cilvēku izmantot, tad varētu vismaz parūpēties par to, ka tavus nodomus neviens neuzzina a.k.a. nenolikt viņu aiz muguras visiem redzot/dzirdot. nu vai arī, protams, tu varētu vnk beigt būt pakaļa un pats sākt kaut ko darīt, nevis savu mērķu sasniegšanā izmantot citus! ;)
ehh, derētu tā kā beigt uz tādas pozitīvākas nots, souī te būs dziesma kas pēdējās 3 dienas, nav pametusi manu galvu. enjoy!
c ya soon, bičēz!

ceturtdiena, 2010. gada 9. septembris

pain is there for a reason

labvakar!
jā, labvakar, jo vēl ir netipiski agrs šim blogam, bet tajā pašā laikā arī supervēls, jo johaidī, es slinkā maita neesmu te veselu mēnesi piesēdusies klāt, kaut arī vajadzētu. oi kā vajadzētu. man ir sakrājies tik daudz ko teikt, bet visu laikam tomēr nevarēs spļaut ārā, jo kā izrādās, kāds šito ārprātu arī laiku pa laikam palasa.
bet labi. first things first.
kas ellē ir ar to apkārt valdošo optimismu!? bļāviens, jūs cilvēki sisti esat? (jā, tu nekļūdies. šis būs dusmīgi pesimistiskais blogs, jo man šobrīd besīgs garstāvoklis un gribās parakstīt. tas ir iemesls, kā dēļ tavas jaukās ačteles tgd cieš! a man pofig) par ko tieši būtu tgd jābūt pozitīvi noskaņotam!? 1kārt, ir septembris. ir sasodīts septembris, kas nozīmē, ka tūlīt būs tumšs, auksts un pretīgs, un man jau tgd ir problēmas izdomāt, ko vilkt mugurā, ejot laukā no mājas. 2kārt, ir pēdējais gads, kas nozīmē to, ka vajadzētu izdomāt, ko es ellē gribu iesākt ar savu dzīvi un tas, ka visi skolotāji cenšas tevi atrunāt no eksāmenu likšanas, jo redz tas bojājot reitingu, diez ko nepalīdz. gāārš. ko man varbūt tgd iet par sētnieku strādāt, lai tas viņu sasodīto reitingu nesabojā!? fak viņus, fak skolu, un vispār fak visu pasauli! jess, esmu atguvusi savu depresīvo, nikno es. likās jau, ka kkas nav kārtībā.
āh, un 3kārt.. 3kārt es esmu sasodīti apjukusi. es atkal nezinu, ko es gribu un tas kā vienmēr baigi traucē dzīvot. uztveru daudz par nopietnu to, kam nevajadzētu pievērst īpašu uzmanību un ignorēju to, kas ir svarīgs. fak šito arī!
un vēl fak vēlēšanas, fak politiķus, fak Šleseru (jo viņš nav politiķis, viņš ir ar IQ 4(jo tā teica Dainis)) fak csdd, jo man tur nākamnedēļ jāiet braukt, bet viņi ir fakeri un gan jau visu sačakarēs. un runājot par satiksmi, fak autobusa šoferus! tie ar ir sasodīti fakeri. tas taču nav normāli, ka man ar savu sasodīto bronhītu ir baisā tempā jāskrien uz nolādētu autobusu rīta agrumā, lai tad, kad es būšu 1,5 metru attālumā, viņš aiztaisītu durvis un aizbrauktu! nu fakeris, ko lai citu saka. es tur čut ne nomiru, a tam fakerim ne silts ne auksts. un ķirsītis uz tortes visā šajā pasākumā ir tas, ka vakarrīt kaut kādai čiksei atlika tikai nepieturā pavicināt roku un tas fakeris apstājās un ielaida viņu, neskatoties uz to, ka viņš noštopē visu ceļu un padirš zaļo gaismo. un vispār, ja jau es reiz sāku, tad fak arī bronhītu, jo tas maita mani jau 2 nedēļas nelaiž vaļā. vrb no tā mans niknumiņš sakrājies.
labi, esmu pietiekoši daudz pateikusi fak, tgd varu kopties prom.
atā!

p.s. piedod par niknumiņu. dažreiz gadās. tagad tu esi pelnījis foršu dziesmiņu!

piektdiena, 2010. gada 6. augusts

but if you never try, you`ll never know

labrīt/labvakar/čau! (velnsviņuzina kā lai 2os naktī sasveicinās)

 kā tev iet? kas jauns? 
labi, pietiks runāt par tevi, parunāsim par mani

 uzdūros tikko kādam ļoti pazīstamam tekstam kādā blogā (es te varētu taisīt reklāmu un tml, bet kas zin, moš sanāks autortiesību pārkāpums, hah)

es gribu viņu, un kāā vēl, vakar naktī sapratu to, bet no rīta apklusināju ar domām, ka man nespīd, nē.

 diezgan populārs teksts, vismaz manā galviņā, uz ko normālā gadījumā ģenerējas atbilde "nē, beidz. cerība ir vienmēr!" "vajag taču mēģināt" "mēģināts nav zaudēts" un tā tālāk un tā joprojām, jo patīkamāk taču ir sevi (vai draudzeni) iedrošināt nenokārt degunu. kuram gan patīk nospiedošais pesimisms? (labi, vispār es esmu pesimisma piekritēja.) bet godīgi sakot, dažreiz taču ir labāk nemēģināt! jo, lai cik ļoti dažiem negribētos to atzīt, nez kāpēc lielākajā daļā šādu gadījumu (a moš man vnk neveicas un tā gadās tikai man) mēģināts ir zaudēts un tu esi sevi pataisījis par muļķi gan pats savā, gan visu citu priekšā. nē, nē. es nesaku, ka tgd visiem vajadzētu padoties un neko vairs nemēģināt. iespējams šis vairāk attiecināms uz  cilvēku savstarpējām attiecībām nevis, piemēram, (ok, te tu vari izdomāt pats kko, es gribēju te ierakstīt smieklīgu metaforu, lai tu varētu papriecāties par manu superīgo humoriņu, bet izrādās, ka man pusdivos no rīta/naktī sevišķi nevedas domāšana) vārdu sakot, "to make someone like you is pretty damn hard" (es atvainojos, es nemāku to latviski sakarīgi pateikt). 
 un voilā (piedod, ja tu māki rakstīt franciski) esmu nonākusi līdz šitā sūda (jo let`s face it, nekā citādi jau šito nevar nosaukt) morālei - pirms spiedies kādam virsū, padomā divreiz - moš labāk nevajag? - un ej apēd jogurtu, it`s good for you. 
 ā, un vēl izskatās, ka es par daudz lietoju iekavas. oh well.. paklausies The Offspring - Stuff Is Messed Up šiten un tev būs pofig par manām iekavām. un vispār arī visu citu. 

labi, es eju gulēt (sen jau bija laiks)
haha, atkal iekavas. 
ar labu nakti!

p.s. ja tu tiki līdz šejienei, tu esi absolūts malacis un arī biš vājprātīgs, i must say, jo normāls cilvēks diezin vai pārciestu tādu nakts murgojumu, tāpēc uzsit sev uz pleca un paklausies arī šito 

trešdiena, 2010. gada 21. jūlijs

radošā antikrīze

topi sveicināts, mans bērns! (hahah, labi es pārspīlēju)
nolēmu izmantot to mirkli, kad manī beidzot atkal kūsā radošums un ieskribelēt te kaut ko, lai tev ir ko palasīties. kaut gan kas zin, varbūt tas nemaz nav radošums un es vnk eju sviestā. nebūtu jau nekāds brīnums, pirms dažām dienām (vai tiešām jau 2?) ārdījos kā negudra. jāā, es biju Positivusā, klausīties/skatīties (un protams krist blakusesošajiem cilvēkiem uz nerviem ar pārlieku daudzu vārdu zināšanu) Muse. "Šķēru Māsas" ar sanāca redzēt, kas patīkami pārsteidza, bet Muse.. aktudieniņās, cilvēk! vai kaut kas labāks maz ir iespējams!? (nemaz neatbildi, šitas ir muļķīgs retoriskais jautājums) ir pagājušas jau 2 dienas kopš pēc pamatīgas Knights of Cydonia nodārdināšanas Muse pameta skatuvi, bet man vēl aizvien visa viņu setliste jaucas pa galvu un vairs nav iespējams aiziet gulēt atkal nenoklausoties Cave. tas tik bija koncerts! atļaušos pat teikt, ka viens no labākajiem manā dzīvē (un nē, nav tā, ka es visu dzīvi būtu tikai uz R. Paulu skatījusies (neesmu apzināti uz viņu vispār skatījusies, ja nu kas))
labi, pietiks vārīties par Muse, (kgan gribās vēl fiksi piebilst to, ka ļoti gribējās Stockholm Syndrome un Citizen Erased dzirdēt, ar kuriem mjūzi mūs diemžēl apdalīja :/ ) jo, ja tu tur biji, tad noteikti saproti, ko es te cenšos pateikt, bet ja nē, tad nevēlos bērt tev sāli brūces, drošvien nožēlo jau pietiekami. ;)
ā, starp citu, kāpēc tad es nolēmu, ka šobrīd no manis kūsā radošums? vārdu sakot, (vai vispār vairākus) izdomāju, ka varbūt beidzot jāpiereģistrējas tajā čivinātavā, kaut vai vien tāpēc, ka tur ir šis jaukais/foršais/visādi citādi labais/bet vispār baigi smieklīgais cilvēks --> http://twitter.com/Lord_Voldemort7
nu vai nav feini? :) bet nu jā. šeit sākās problēmas, jo acīmredzot man izdomāt jūzerneimu ir kaut kas apmēram tikpat neiespējams kā nosist odu, neatstājot uz sienas pļecku. man jau ir sasodīti 8 varianti, no kuriem nav iespējams izvēlēties. varbūt tev ir kāda satriecoši laba ideja? droši drīksti atstāt to komentāros, kas zin, varbūt atrisināsi manas šausmīgās problēmas. :P
ok, es lkm beidzot likšu punktu. noslēgumam gribējās te ielikt kādu bildīti ar mjūziem, bet šitā blogera opcija man vēl tikpat sveša kā morzas kods.
uz redzīti!

p.s. šausmīgi atvainojos, ja tu esi no tiem ļautiņiem, kam par mjūziem ne silts ne auksts... vai pat sliktāk.