es nezinu, vai ir jēga te baigi sveicināties, tāpēc es vnk sākšu.
cilvēki mūždien sūdzas par to, ka sliktāk vairs nevarētu justies un, ka viss ir tik šausmīgi briesmīgi un briesmīgāk vairs nevar būt un vispār armagedons ir sūds salīdzinājumā ar to, kas viņiem ir jāpārdzīvo. un te nu man rodas jautājums, kā tieši tu vari zināt, ka esi sasniedzis to robežu, kad sliktāk tiešām vairs nevar būt? pašai jāatzīst, ka ik pa brīdim gadās kaut ko tamlīdzīgu sajust, bet es nez kāpēc vienmēr kļūdos, jo tā robeža ar katru reizi kaut kādā mistiskā veidā pārbīdās arvien tālāk un tālāk un lielākajā daļā gadījumu pierādās vecā labā dzīves patiesība, ka tiešām var būt sliktāk un tu vēl neesi pašā mucas dibenā. tas vēl tikai tuvojas. smaidi, rīt būs sliktāk!
godīgi sakot, man ir visai grūti iedomāties situāciju, kurai nevar pielāgot šo.. ēē.. atziņu. ja nu vienīgi tad, ja tu esi visu sačakarējis tiktāl, ka tevis dēļ uzsprāgs zemeslode un cilvēce izmirs.. bet hey, arī šim mākonim ir zelta maliņa, jo vismaz tad visums būs tīrāka vieta. (think green!)
var jau būt, ka šo visu var saukt par ieteikumu neņemt visu tik ļoti pie sirds un līdz ar to arī par dīvaina paveida optimismu. bet tas ne mazākajā mērā nav optimisms, es neesmu optimiste. man vienkārši besī, ka cilvēki sūdzas. un varbūt tas ir necilvēcīgi, jo dažreiz vajag pasūdzēties un no tā varbūt paliek labāk, bet sūdzēšanās neko nemaina. pilnīgi neko! doing things changes things!
uz šīs Hausa citāta nots arī varētu beigt. normāli es tgd atvadītos, bet hey, ja jau nesveicinājos, tad kpc pūlēties?
paldies par uzmanību!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru